Latviete, kura bija spiesta pavadīt 2 nedēļas karantīnā dalās savā pieredzē:
“Karantīnas gūstā… Kā tas ir?
Mana saskarsme ar nu jau vai ikkatrā publikācijā minēto Corona-19 sākās pilnīgi negaidīti – esmu diezgan liela optimiste (laba veselība, laba imunitāte, mazu bērnu nav)… atgriezos no Indonēzijas februāra pašās beigās un nolaidos kopā ar “slaveno irāni”… Protams, mēs sēdējām pavisam blakus – lieliski viņu atceros (līdzīgs Abu Meri, starp citu:)
Atgriezāmies mājās neko nezinot, nākošajā dienā facebook pamanīju, ka meklē pasažierus… piezvanīju, apjautājos un saņēmu atbildi: Jums obligāta mājas karantīna!!! Iesākumā pamatīgi iekarsu un pajautāju meitenei pa telefonu vai viņa maksās manu hipotēku – man saliktas lekcijas, mēnesi biju ceļojumā, darbi stāv, telefons kūp…. Nosmējos ar teikumu – “un kā Jūs domājiet mani piespiest? Kā pārbaudīsiet?” Dusmīga nometu telefonu… un sāku domāt… sāku domāt par to, ka vadu lekcijas – manā klasē katrā lekcijā ir padsmiti cilvēku… viņiem mājās ir bērni, mīļie cilvēki, vecāki… kas būs, ja es nejauši kādam ko pielaidīšu? Kā rīkotos es, ja kāds, kam uzticos ko tādu nodarītu man? Ticamības moments tam, ka biju inficēta uz to brīdi bija 1% (nekad neslimoju), bet.. ja nu… jau nu liktenis pasmejas un nostrādā šis nieka 1%?
Lasi arī: Kāds pirksts, tāda harizma: Ko mazais pirkstiņš atklāj par jūsu raksturu
Kā es dzīvošu, ja zināšu, ka manis dēļ ir miris kāda bērns, kāda mīļotais? Kā es spēšu paskatīties acīs, ko es pateikšu savam attaisnojumam? Ko? To, ka nepadomāju… ka negribēju? Vai tas līdzētu, ja es to būtu nodarījusi tieši TEV? Tu būtu pie manis lekcijā, es smaidot stāstītu, cik forši gāja Bali un pēc nedēļas reanimācijā TU zaudētu to, ko mīli… ko TU man pateiktu?
Šķir otru lapu un lasi tālāk!
[…] Latviete pēc divu nedēļu pavadīšanas karantīnā: Viss sākās pilnīgi negaidīti! […]